Kuri augi veido mikorizu un kādi apstākļi nosaka tās efektivitāti
Mikoriza ir sēņu un auga sakņu sadarbība, kuras laikā sēne palīdz augam uzņemt fosforu, mikroelementus un labāk izturēt sausumu. Tomēr šī sadarbība nav universāla un nav raksturīga visiem augiem.
Ir kultūras, kas veido simbiozi ar mikorizas sēnēm, piemēram, graudaugi – kvieši, mieži, auzas un kukurūza, kā arī pākšaugi, dārzeņi un augļu koki vai ogulāji. Šajos gadījumos mikoriza var sniegt praktisku ieguvumu.
Savukārt ir kultūras, kas mikorizu neveido. Pie tām pieder rapsis, sinepes, kāposti, redīsi, griķi un bietes. Visi krustzieži (Brassicaceae dzimta) mikorizu neveido, līdz ar to šajās kultūrās šāda simbioze nenotiek.
Mikoriza dod lielāku efektu noteiktos apstākļos – vieglās, smilšainās augsnēs, pie zema vai vidēja fosfora līmeņa, sausuma riska apstākļos, kā arī dārzeņos un ilggadīgās kultūrās.
Savukārt situācijās, kad augsnē ir ļoti augsts fosfora līmenis, audzēti krustzieži vai veģetācijas periods ir īss un sēne nepaspēj attīstīties, mikorizas efekts būs minimāls.
Svarīgi saprast, ka mikoriza nav mēslojums un nepalielina fosfora daudzumu augsnē – tā palīdz augam labāk izmantot to, kas jau augsnē atrodas.
Mikoriza darbojas tad, ja augsnē ir zems vai vidējs fosfora līmenis, augsne ir bioloģiski aktīva, saknes aktīvi aug un augs nav stresa apstākļos. Tāpat svarīgi, lai augsne netiktu pārmērīgi traucēta.
Savukārt mikorizas darbība tiek ierobežota, ja fosfora līmenis ir augsts, tiek veikta intensīva aršana, ir sausuma vai pārmitruma apstākļi vai augs ir vājš un stresā.
Secinājumā – mikoriza var dot praktisku ieguvumu graudaugu, pākšaugu un dārzeņu audzēšanā, taču tās efektivitāte ir tieši atkarīga no augsnes apstākļiem un kultūrauga īpašībām.
